"Bija 2016.gada 12.decembra rīts. Tā bija mana darba diena un diena, kad mainījās visa mana līdzšinējā vientuļnieces dzīve." Gunta un Aigars iepazinās Otrapuse.lv. Sadaļā "Tērzētava" ik vienam ir iespēja izteikties un paust savu viedokli par dažādām dzīves tēmām, viena no tām pievērsa Guntas uzmanību. Par to vairāk stāsta Gunta.

GA

Tajā laikā strādāju Rīgas centrā par galveno brokastu viesmīli. Izdarījusi visu, kas stundas laikā bija jāpaveic, nolēmu ieiet Otrapuse.lv un paskatīties, vai nav kādas ziņas - nebija, tāpēc izlēmu ieiet sadaļā "Tērzētava", jo tur citreiz var pasmieties un kārtīgi padiskutēt. Mani aizrāva viena tēma, kuru Aigars bija ielicis ap diviem naktī, tajā pat dienā. Lasot viņa diskusiju, sapratu, ka man ir ko teikt, jo tajā laikā savu prātu nodarbināju ar krievu rakstnieka grāmatu par cilvēka domāšanu, rīcību - tad man tas likās svarīgi. Nolēmu Aigaram uzrakstīt privātu vēstuli, kurā izklāstītu visu ko domāju. Uzrakstot un aizsūtot pirmo vēstuli, sapratu, ka man ir vēl ko teikt, tāpēc uzrakstīju arī otru, kuru nobeidzu ar "Lai izdevusies diena!" 

izdevusis diena

Pēc darba iegāju portālā un pārliecinājos, ka viņš manu vēstuli pirms kāda laika jau ir izlasījis, bet nav atbildējis, nodomāju, ka viņam vienkārši nav interese atbildēt uz manu garo "penteri". Vakarā, nonākot mājās, iegāju atkal portālā, 1 jauna vēstule. Nobrīnījos, bet Aigars bija man atbildējis. Sākām diskutēt par mūsdienu sabiedrības lielo problēmu: tiekšanos pēc naudas un mantas. Tā arī sākās mūsu garās sarakstes līdz vēlam vakaram. Pēc pāris dienām sapratu, ka mums kaut kas varētu sanākt, bet to skaļi neizpaudu. 18.decembrī bija mūsu pirmā telefonsaruna, patika viņa balss un tas, ka mums ir par ko runāt. 21.decembrī bija mūsu pirmais randiņš, aizbraucām uz lielveikalu nopirkt viņam T-kreklus un paēst vakariņas. Kad viņš mani aizveda mājās,  kādu stundu vēl nosēdējām mašīnā un kārtīgi parunājām - tajā brīdī viņš bija sapratis, ka manī ir kaut kas vairāk...

dec

Nākamajā dienā sarakstījāmies un viņš mani uzaicināja uz Ziemassvētkiem, pie savas ģimenes. Biju ļoti sabijusies, bet piekritu, jo man šis vīrietis bija iepaticies. Tad nu Ziemassvētkus sagaidīju ar viņu un viņa ģimeni. Tajā pat vakarā viņš man teica, ka nākamajā dienā aizvedīs mani pie vecākiem uz Tukumu, (viņš dzīvo Bauskas novadā). Teicu, ka tad vismaz kā pateicībā būs jānāk tēja padzert, viņš piekrita. Informēju vecākus, ka viņiem rīt būs ciemiņi. Mamma nobrīnījas, bet neko īsti neteica. Nākamajā rītā braucām uz Rīgu, jo tur biju atstājusi dāvanas, kas paredzētas manai ģimenei. Pie reizes iebraucām veikalā, jo viņš nevēlējās braukt pie vecākiem ar tukšām rokām. Braucot radās uztraukums gan man, gan viņam, jo es nezināju, kā ģimene reaģēs uz to, ka mums ir 9 gadu strapība. Nonākot vecāku mājās, mamma Aigaram teica: "Prieks iepazīties, varētu teikt, ka par Tevi esmu daudz dzirdējusi, bet tā nav". Pasmējāmies un sēdāmies pie pusdienu galda. Vakarā braucu atpakaļ pie viņa, jo kaut kā nevēlējāmies šķirties viens no otra. 26.decembrī aizbraucu atpakaļ uz Rīgu un biju pārliecināta, ka ar viņu vairs netikšos, bet jau nākamajā dienā viņš man uzrakstīja un viss turpinājās. 28. Decembrī braucu atkal ciemos, paliku līdz 30.decembrim. Un tā pāris mēnešus braukāju pie viņa, un katru reizi kā tikāmies izbaudījām viens otra sabiedrību.

h

Pēc 4 mēnešiem uzsākām kopdzīvi. Ar laiku sapratu, ka rozā brilles ir nokritušas un spēju saskatīt otrā cilvēka arī trūkumus, tomēr tajā pat brīdī sapratu, ka es šo cilvēku mīlu un gribu ar viņu būt kopā tik, cik būs lemts. Ir bijuši strīdi, bet esam tiem veiksmīgi tikuši tālāk un vēl vairāk satuvinājušies. Nespēju noticēt, ka mums izdevās, jo mūsu iepazīšanās notika ļoti strauji, bet bija tā vērts. Tāpēc saku milzīgu paldies otrapuse.lv, ka esiet un, ka vientuļniekiem spējat piepildīt sirdis!